Annaincartagena's Blog

Ak, ríti, ríti, ak, Kartahenas ríti. Tik iedvesmojoshi! Celties agri, kaut arí celies tumsá, jo saule te lec tikai ap 8. Un ríta céliená caur dazádám iestádém un maziem darbiniem, elpo svaigo juras gaisu, kas nav vel paguvis piesarnjoties ar izpludes gazem. Iegriezties kádá no Panaderiám un iegádáties svaigu, smarzigu maizi un pec tam tirgú, lai iepirktu kártéjo apelsínu kilo (kas aizvien te maksá ap 30 santimiem kg, garsho pasakaini labi un nak no Mursijas aplesinu laukiem) pie kurlmema un smaidiga onkulja, kas, kamer lasi apelsinus maisinja, pagust uzjokot ar tevi zimju valoda un izmantojot grimases.

Un tad, kad dodies uz biroju, saule jau ir augsta un spoza un silda neskopojoties. Pavasaris, pavasaris! Pa kuru laiku visiem Alfonso XIII avénijas kokiem tik zaljas lapas saplaukushas? Un vakaros lídz pat vélai pusnaktsstundai var viená vienígá dzemperítí sédét uz terases un runáties ar míljajiem skypá… Naktis klust arvien siltakas. Driz vares bez dzempera, es to jutu, jutu!

Vēl pirms lielajiem lietiem (pēdējās divas nedēļas Kartahenā katru dienu līst, šodien beidzot saulīte), pirms vēl viena pārdzīvojuma, kurš tomēr atnāca, kad jau likās, ka viss atkal ir labi, un pirms nedēļas nogales karnevāla noskaņās Bergamo, mēs ar Džiadīnu Berrettoni beidzot aizklīdām līdz kādam rajonam Kartahenā, kur jau sen gribējās aizstaigāt. Pilnīgi cita pilsēta, kas tikai vēlreiz papildina manu spriedumu par to, cik Kartahena ir kontrastaina. Mazas ieliņas, mazas krāsainas mājiņas (salīdzinoši jaunas, nav pavisam vecās), pašiem sava baznīciņa, garda konditoreja un pēcpusdienās izteikts sjestas laika miers.

Un viena oranža mandarīnu iela. Ak, un citronkoks arī gadījās, jā! Mandarīni un apelsīni kokos, kas aug pilsētā ir tikai smukumam un nav ēdami, bet citroni gan ļoti aromātiski un gardi! Tad nu dažus no kādas sētas nočiepām :)

Te neliels foto stāsts:

Nu ta, tad nu beidzo skiet, ka visas manas nedienas bus be¡gushas, tagad tikai smaidit un darit labus darbus, meginat saglabat harmoniju un sauloties. Negribas iedzilinaties visas detalas, jo negribas to visu vairs atcereties, bet teiciens, ka sliktas lietas nenak vienas pashas, somenes ir apstiprinajies loti daudzas reizes.  Bet nu vakar atstaju visus mazos un lielos moshkjus, demonus un briesmonjus aiz durvim un sorit pamodos ar smaidu. Rits bija visnotal jauks:  secinaju, ka dazviet jau esmu nobruninajusies no saules, pa celam uz darbu iegriezos ieks Frutería un Panadería, lai iepirktu svaigus gardus zirnus, ko grauzt ofisa, kad veders sak kurkstet un svaigu graudu maiziti, uz kuras smeret nogatavosjushos avokado. Laipna vardu apmaina ar pardevejiem, maizniekiem un citiem uzbura milzigu smaidu! No stress, sun is still shining :) Un otra laba zina ir ta, ka saja nedelas nogale sakas Kartahenas karnevals, tad nu velak salikshu kadas bildes :)

Nobeiguma viens moshkjis (haizivs) no netalu esohsas pludmales:

Pirms paris dienam Mar menor pludmale, kas ir tepat pavisma tuvu Kartahenai, tika izskalota mirusi 400 kg smaga haizivs, visi te par sho shoká.

Spānijas piekrastē sastopamas ap 90 sugu haizivis, loti nedaudzas no tam ir bistamas. Ta ka mieru, mieru, peldesimies vidusjuraa!!! ;)

Video varat redzet musu (Espacio Joven) biroju, ka ari socialo centru ar berniem, kura stradajam, mus tutori Kiki (Maria Angeles Ortiz), Dziadu, Filipu, Viktoru un mani.

Lai arī cik spoža saule, debesis zilas, dzīvespriecīgi ļaudis apkārt un daudz ļoti priecīgu brīžu, visas līdzšinējās februāra dienas kopumā nav bijušas pārāk jaukas.

Pirmkārt, februāra sākumā mani piemeklēja spēcīga homesicking sajūta. Ilgojos pēc visa, visa, visa, kas ir mājās. Pēc draudzenēm, mammas, kaķa, sniega, Rīgas kultūras dzīves, Rīgas centrāltirgus, biezpiena, kefīra, rupjmaizes, Čakielas, aukstuma, savas gultas, Rīgas parkiem, Saldus humpīšiem, pēc tīrības uz ielām un parkos, pēc rezervētajiem, atturīgajiem, pieklājīgajiem, klusajiem latviešiem, pēc grāmatām un žurnāliem latviešu valodā… Un kas man šajos brīžos palīdzēja? Sarunas ar visiem ģimenes locekļiem pēc kārtas, nu tādi „ģimenes skype vakari”, kad runāju ar mammu, tēti, brāļiem, ar visiem pēc kārtas. Dalīšanās. Arī ar Džiadu. Jo arī viņai bija uznācis tāds pats krīzes brīdis. Otra lieta, kas ļoti palīdzēja, bija atklājums, ka vietējā Kartahenas bibliotēkā ir pieejamas lérums  filmas un seriāli dvd! :) Un trešā lieta- jaunais Kartahenas rock bārs (hihi) ar labu mūziku dancošanai līdz 4 rītā.

Un tad nu pilnīgi loģiski izskaidrojamas manas sajūtas, saņemot paciņu no Latvijas, no Dāvida, ar visvisādiem latviskiem uzmundrinājumiem iekšā – ar asarām acīs vēru to vaļā. Rupjmaize!!! Mūsu ražotāju saldumi! Tolstoja Anna Kareņina latviešu valodā! Vēstule!!! Un vēl šis tas, ko var dabūt tikai LV :)

Bet vispār jau februāris man nekad nav paticis, vienmēr šajā mēnesī ir bijusi tāda sajūta, ka tas ir kaut kā pēc iespējas ātrāk „jānodzīvo”, tāds nejauks starpposms starp pavasari un ziemu, kad ziema jau ir apnikusi, savukārt pavasari vairs nevar sagaidīt. Kaut arī te jau sācies pavasaris, sajūtas ir līdzīgas arī šogad – ka tas februāris pēc iespējas ātrāk jānodzīvo. Jo marta sākumā dodos pavadīt jauku nedēļas nogali Bergamo IT, marta vidū brauc ciemos vecāki un marta beigās dodamies uz projekta vidus termiņa izvērtēšanas semināru.

Nu, lūk, un tad nu es cenšos februāri ātrāk nodzīvot, ļoti intensīvi strādājot un „apkraujoties” ar visādām aktivitātēm. Šobrīd ļoti izbaudu darbu ofisā, jo ir tik daudz ko darīt. Esmu sajūsmā! Pirmkārt, aktīvi palīdzu vairākiem vietējiem jauniešiem tikt uz kādu brīvprātīgā darba projektu citā valstī, sākot no projektu meklēšanas, kontaktu dibināšanas ar  uzņēmējorganizācijām, beidzot ar palīdzēšanu rakstīt motivācijas vēstules un CV. Otrkārt, aizvien veidoju materiālu lokālās brīvprātīgo kustības IMPLIC2 avīzei BOLIM. Treškārt, aktīvi iesaistos neformālās svešvalodu mācīšanās programmas/projekta Bolsa de Idiomas aktivitātēs, proti, organizējam tikšanās reizes visiem, kas vēlas apgūt vai uzlabot kādu svešvalodu bāros un kafejnīcās, meklējam diskusiju tematus, veidojam prezentācijas par dažādām valodām utt…

Paralēli darbam ofisā aizvien darbojos arī San Diego sociālajā centrā ar problēmbērniem. Pagājušajā nedēļā piedzīvoju tādu nodarbību, ka aizvien domāju, vai tik nevajag paņemt nelielu pauzīti no šīm aktivitātēm. Jūtu, ka mani garīgie spēki ir izsmelti un kaut kādā veidā „jāatjaunojas”. Pieļauju, ka no malas šķiet – kas tad tur tik grūts, nedēļā 5 stundas strādāt ar viņiem, bet… patiesībā tas ir ļoti grūti. Strādāt ar viņiem un saprast, cik ļoti daudz kas viņos ir izpostīts. Ir tik grūti dot, kad tu saproti, ka viņi nevēlas šo palīdzību pieņemt. Ka veids, kādā viņi pieraduši komunicēt un kādā ar viņiem komunicē, ir fiziska ietekmēšana un kliegšana, ka brīvo laiku viņi pavada uz ielas.

Grūti saprast, kāpēc, bet klimats klasē ir ļoti mainījies, pēdējās nedēļās valda milzīga visatļautība un agresija. Ja ar meitenītēm aizvien izdodas sadarboties un komunicējam ar smaidu, ar puikām ir pilnīgs „nonsense”. Pagājušo ceturtdien uz brīdi paliku klasē viena pati (strādāju kopā ar spāņu kundzi, parasti klasē esam divas) uz 10 minūtēm, kas izvērtās par 10 traģiskām minūtēm. Mūsu grupā ir viens ļoti, ļoti problemātisks puisītis, loti agresīvs, vienmēr traucē citiem strādāt, apsaukājas, kaujas, nenomierināms, reizēm grib kauties arī ar mani. Kad ierodos uz nodarbību un sasveicinos ar bērniem, viņš ar mani sveicinās, rādot mēli vai vidējo pirkstu. Viņš ir līderis citām puikām, vienmēr, kad uzsāk kauties, visi pārējie viņam seko, arī tie, kas parasti uzvedas kaut cik labi, ir pieklājīgāki un apdāvinātāki. Nu, lūk, un šajā nodarbībā viņš uzsāka kautiņu, vienā acumirklī 5 puikas bija uz grīdas, mēģināju izšķirt, bet tas izdevās tikai tad, kad vienam zēnam tika salauztas brilles un tika iesists pa uzaci tā, ka tā sāka asiņot. Patiesībā man ir grūti aprakstīt šo situāciju un manu bezspēcību, tai pat laikā stresu un atbildību, ka tik kādam netiek izdurta acs ar zīmuli, kas rokās otram utt. Un tagad es domāju, vai esmu pietiekami stipra, lai šo darbiņu šobrīd turpinātu. Ir daži bērni, kas palīdzībai ir atvērtāki kā citi, kad redzu, ka esmu palīdzējusi kaut ko iemācīties vai saprast, jūtos ļoti noderīga, tāpēc gribas turpināt un nepadoties. Tai pat laikā šobrīd jūtos tik iztukšojusies, ka man vajag uzpildīties. Iespējams, ka es vienkārši samazināšu šo nodarbību apmeklējumu biežumu nedēļā.

Vēl februāra ritējumu mēģinu paātrināt, prezentējot Latviju. Viņdien bija jāprezentē vietējiem studentiem angliski, drīz būs jāprezentē skolēniem spāniski. Pēc pirmās prezentācijas spāņi bija šokā, ka Latvijā ir tik daudz kas interesants un ka mums ir sava smuka naudiņa, ka Latvija ir tik zaļa, ka mums ir tik smuka Rīga, vasaras saulgrieži ar „stāstu”(kāpēc mēs lecam pāri ugunskuram, kāpēc pinam vainagus utt; arī te tiek svinēti vasaras saulgrieži, un arī spāņi lec pāri ugunskuram, bet neviens nemācēja man atbildēt, kāpēc), ka mums ir Dziesmu svētku tradīcija un tik daudz Dainu, ka mums ir daudz bebru, ka latvietim patīk sēņot un iet pirtī un ka vēsturiski pirtij ir svēta nozīme, ka ziemā pēc pirts lecam aukstā dīķī un ka Latvijā ir sastopami tādi fenomeni kā bļitkošana un bērzu sulas…

Un kas tad vēl? No nākošās nedēļas sāku pasniegt angļu valodas privātstundas savai spāņu paziņai Alīsijai un mums sākas jaunais spāņu valodas kurss, kas būs divreiz biežāk kā iepriekšējā pusgadā! Jo vairāk jādara, jo vairāk izdari! Un es jūtos tik labi, kad esmu nokrauta ar darbiem un aktivitātēm, tik tiešām. It sevišķi februārī ;)

P.S. Sakarā ar to, ka Eiropas Komisija šo gadu oficiāli pasludinājusi par Eiropas brīvprātīgā darba gadu, vietējie mediji par mums te izrāda diezgan lielu interesi.  Pagájusonedēļ vien 3 intervijas – vietējā avīzē, kā arī Mursijas reģiona televīzijā un radio. Drīz būs jāsāk iekasēt samaksa :D  Te sizets no zinám (esam 19.minuté) : http://www.7rm.es/servlet/rtrm.servlets.ServletLink2?METHOD=LSTBOLETINES&sit=c%2C6&d=20&m=2&a=2011&mId=6117&autostart=TV

Kopsavilkums: otrreiz (jo pirmo reizi biju Granada tikai vienu vakaru kopa ar Davidu) Granadu atklaju kopa ar Viktoru un Tailanu. Izstaigajam fantastisko Albacin rajonu krustam skersam, piedzivojam lielisku CS pieredzi, naksnojot pasa Albacin kalna gala loti radosa jauna italu gimenite, nogarsojam daudz tapas, nonacam ballite, kur gandriz visi bija citadi orienteti, dzirdejam spanu-ciganu koncertu pasa Albacin sirdi (manuprat) – plaza larga… Ja neskaita brizus, kad jutos ka mamma saviem celabiedriem, kurai par visu japarupejas un visu laiku japienem lemumi, man bija loti jauka nedelas nogale!

melnais balzams

ar speki un rudzumaizi

Londonas Stanstedas lidostá

divas garas pépusdienas

gaidot kad beidzot bús dienvidu ziema

mitra un lipíga Spánijas ziema

kad nieres lúdzas uz májám

Krisjánis Zelgis

Aizvakar vélá vakará atgriezoties no Granadas, kur kopá ar Viktoru, Tailanu un Bea pavadijam nedélas nogali, mani sagaidíja loti patikams sútíjums! Mana izbijusa vestuldrauga, tagadeja drauga pirma dzejas grámatina ¨Visas tas lietas¨.  Gramatas váká dominé sarkaná krása, gluzi ká pirmá véstule, ko 14 gadu vecumá sanému no Krisjána. Káds nu vairs peccelojuma nogurums – tai pasa nakti izlasiju no vaka lidz vákam!  Mani favoriti – dzejoli 12., 28., 29.,  30., 32., 46., 52., 68., 69.,71.lpp. Ai, daudz!

Kas vel? Aizvien sildamies ar elektriskajiem silditajiem, pavaditais laiks dzivokli ir vienkarsi drebinosh. Visu pagajuso nedelu lija, centos sevi visadi nodarbinat ar visdazadakajam aktivitatem, lai pec iepsejas mazak butu jaredz un jajut laikapstakli :D Jo galu gala esmu Spanijas Dienvidos un nespeju saprast kapec gan man pat Spanijas Dienvidos butu jaredz sniegs un krusa! :D Atbraucu tak te pieladeties pilna ar sauli, lai varetu izdzivot LV ziema nakamgad.

Divreiz biezak stradaju ar saviem mazajiem, smukajiem 5gadniekiem socialaja centra, sobrid mans izaicinajums ir – vai es varesu iemacit Zarai un Merjenai rekinat?Abas melnacites nak uz nodarbibam ka uz fjestu nevis macities un ir loti sherpas sava rakstura.

Ah, un re, te izcepam maiziti ar Dziadu vienu vakaru! :) Viena ir parasta garda baltmaize, otra ar olivam un timiánu, loti grasíga! Tagad mans flash ir pilns ar maizes receptem, cepsu vel. Labs veids, ka piesildit dzivokli.


  • Neviens
  • intrabl: njāā.. shit happens even in italy:) es noteikti labošos, tāpat ka tu to izdarīji
  • K: Tas pēdējais ir tikai draugs,ja ? :D
  • annaincartagena: Labak paskaties, kada pilseta! Ko mes esam palidusas garam toreiz paliekot ieslegtas dzivokli :D
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.